Kopš 90.gadu sākuma Krievijā notikušas ievērojamas izmaiņas sabiedriski politiskajā iekārtā, ekonomiskajā sistēmā un ārpolitikas sfērā. Valstī tikusi ieviesta kardināla reforma pastāvošās likumdošanas sfērā, kas pilnībā izskaidrojams ar to, ka valsts cenšas realizēt uzdevumus, kādi ir nepieciešami pārejai no “attīstīta sociālisma” uz ne mazāk attīstītu kapitālismu. Tikai nu jau tiesiskas valsts formā, kuras pamatā likti visā civilizētajā pasaulē pieņemtie demokrātiskie principi. Kā zināms, viens no sabiedrisko procesu regulēšanas pamatmehānismiem tiesiskā valstī ir normu radīšana, ar kuru palīdzību leģitīmie varas orgāni realizē šādas valsts politiku gan valsts iekšienē, gan arī ārpus tās, tajā skaitā ārējās ekonomiskās darbības sfērā. Krievijā likumdošanas darbības process, kura nosaka tirgus ekonomikai raksturīgās īpatnības, jau sen pārgājis no kvantitātes stadijas kvalitātes stadijā. Milzīgais normatīvo aktu skaits (tie regulē arī saimniecisko (ražošanas, komerciālo) darbību), kādi tikuši pieņemti pēdējo vairāk kā desmit gadu laikā, patreiz ticis ievērojami izmainīts un papildināts. Rezultātā paaugstinājies likumdošanas bāzes līmenis, kura tagad atbilst starptautiskajiem tiesību principiem un ļauj izdarīt pozitīvus secinājumus attiecībā uz Krieviju kā valsti ar tirgus ekonomiku. Runa galvenokārt ir par normatīvi tiesiskajiem aktiem, kuri regulē civiltiesiskās attiecības, kā arī tiesiskās attiecibas nodokļu un muitas sfērā.
Krtevijas likumdošanas bāzi saimnieciskajā sfērā nosacīti varētu iedalīt iekšējā, galvenokārt federālajā likumdošanā un starptautiskajā likumdošanā, kas nosaka savstarpējo attiecību kārtību Krievijas un ārvalstu personu starpā, uz pēdējām kopš nesena laika tiek attiecināti Latvijas saimniekojošie subjekti. Kā iekšējo pamatdokumentu, izņemot KF Konstitūciju ar tās noteicošo un tiešo darbību, var droši nosaukt Krievijas Civilkodeksu, kurš regulē praktiski visas komerciālās darbības sfēras Krievijas Federācijas teritorijā, sākot ar saimnieciskās darbības subjektu tiesiskās un darbotiesspējas jēdziena noteikšanu, obligāto noteikumu formulēšanu darījumu, to skaitā, piemēram, nekustamā īpašuma nomas līguma, atzīšanai par spēkā esošiem un beidzot ar ārpuslīgumu saistībām. Atkarībā no komerciālās darbības rakstura, civilo likumdošanu regulē arī speciālās normas, kādas satur tādi normatīvie akti kā federālie likumi “Par hipotēkām”, “Par bankām un banku darbību KF”, “Par nekustamā īpašuma tiesību un darījumu ar to reģistrāciju”, kā arī Likumdošanas pamati par notariātu, KF Zemes, Pilsētu būvniecības, Mežu kodeksi un daudzi citi likumdošanas akti, to skaitā normatīvi tiesiskie akti (KF prezidenta dekrēti, KF valdības lēmumi), kuru skaits patreiz tikai federālajā līmenī vien sastāda aptuveni 120 tūkstošus. Krievijas Nodokļu kodekss un jaunais Muitas kodekss arī izraisa būtisku interesi.
Starptautiskās normas Krievijas Federācijā pārstāvētas ar (gan divpusējo, gan arī daudzpusējo) starptautisko līgumu kopumu, kuri noslēgti vairāku valstu starpā. Visi starptautiskie līgumi stājas spēkā ar to ratifikācijas brīdi noteiktajā kārtībā. Uz divpusējiem starptautiskajiem līgumiem vajadzētu attiecināt, piemēram, 24.04.2002. Līgumu starp Krievijas Federācijas valdību un Latvijas Republikas valdību “Par sadarbību un savstarpējo palīdzību muitas lietās”, bet uz daudzpusējiem līgumiem – ANO Konvenciju par preču starptautiskās pirkšanas-pārdošanas līgumiem (Vīne,11.04.1980.), kurai Krievija pievienojās 1991.gadā, bet Latvija – 1998.gadā.
Visinteresantākais šķiet 03.02.1993. Līgums starp Krievijas Federāciju un Latvijas Republiku “Par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās”, ko ratificējis KF 17.12.1994.federālais likums Nr.66-FL. Tajā atrunātas pilsoņu un juridisko personu tiesības un pienākumi līgumslēdzējvalstu teritorijā, griešanās kārtība oficiālajos orgānos un tiesiskās palīdzības saņemšana, procesuālo darbību veikšana tiesās un līgumslēdzējvalstu jurisdikcijas orgānu spriedumu un citu lēmumu izpildes kārtība. Līgums nosaka arī starp līgumslēdzējvalstu pilsoņiem noslēgto darījumu noslēgšanas kārtību un formu, kaitējuma atlīdzināšanu, tiesībsargājošo orgānu sadarbības kārtību un pārējos jautājumus, kas nepieciešami civilizētām attiecībām Krievijas un Latvijas personu starpā, kuras pastiprinātas ar abpusēju valsts piespiedu mehānismu, normatīvo aktu un saistību pārkāpuma gadījumā. Minētais līgums tieši darbojas Krievijas teritorijā, turklāt KF procesuālie likumi: Arbitrāžas procesuālais kodekss un Procesuālais civilkodekss paredz, ka, “ja ar Krievijas Federācijas starptautisko līgumu noteikti citi tiesvedības noteikumi nekā KF likumdošanā par tiesvedību tiesās paredzētie, tad ir piemērojami starptautiskā līguma noteikumi”(KF APK 3.pants, 3.punkts).
Tā, KF Augstākajā tiesā 1999.gadā tika izskatīta lieta par Latvijas Saimnieciskās tiesas 14.12.1995. lēmuma atzīšanu, saskaņā ar kuru no AS “Sojuzplodimport” (Krievija, Maskava) par labu Latvijas kuģniecībai sakarā ar jūras pārvadājuma saistību neizpildi piedzīti aptuveni 5 miljoni ASV dolāru, un par tā piespiedu izpildi. Ar Maskavas pilsētas tiesas civillietu kolēģijas lēmumu (to bez izmaiņas atstājusi KF Augstākās tiesas Civillietu kolēģija) Latvijas kuģniecības iesniegums ir apmierināts. KF Augstākās tiesas Prezidijs 02.06.1999. lēmumu atstāja bez izmaiņas, bet KF Ģenerālprokuratūras protestu – bez apmierināšanas (publicēts: KF Augstākās tiesas biļetens, 1999,Nr.11).
Minētās lietas labvēlīgs iznākums priekš Latvijas kuģniecības ir viegli izskaidrojams, un no juridiskā viedokļa tas ir likuma noteicošā spēka klasisks paraugs. Tiesa atteica prokuratūras presību par to, ka puses esot pārkāpušas KF federālā likuma “Par starptautisko komerciālo arbitrāžu”noteikumus, jo Latvijas Saimnieciskā tiesa esot valsts arbitrāžas tiesa, nevis šķīrējtiesa. Minētais likums neattiecas nedz uz strīdu, nedz arī uz Latvijas Saimnieciskās tiesas lēmuma atzīšanas kārtību Krievijas teritorijā. Latvijas tiesas lēmuma atzīšanu KF teritorijā Latvijas kuģniecība pieprasīja nevis uz KF likuma “Par starptautisko komerciālo arbitrāžu “ pamata, bet gan pamatojoties uz Līgumu starp KF un Latvijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās, kurš stājās spēkā 29.03.1995. Ar šo līgumu tiek paredzēta vienas valsts tiesu spriedumu civillietās un ģimenes lietās savstarpēja atzīšana u izpilde otras valsts teritorijā. Ar tiesām ir jāsaprot nevis šķīrējtiesas, bet gan valsts tiesas, t.i., vispārējas kompetences tiesas un arbitrāžas (saimnieciskās) tiesas.
KF Augstākās tiesas Prezidijs savā lēmumā norādījis, ka KF tiesu instances izdarījušas pareizu secinājumu par to, ka Latvijas Saimnieciskā tiesa ir bijusi kompetenta izskatīt minēto strīdu, nepiekrītot arī prokurora argumentam par to, ka Latvijas Saimnieciskās tiesas 14.12.1995. lēmuma izpilde ir pretrunā ar Krievijas Federācijas publisko kartību.
Minētais atteikuma pamatojums arbitrāžas lēmuma izpildē paredzēts Krievijas Federācijas likumā “Par starptautisko komerciālo arbitrāžu”, taču to nevajadzēja piemērot minētajā lietā. Tā ka Krievijas Federācijā ar publisko kārtību tiek saprasti pamatprincipi, kas nostiprināti Krievijas Federācijas Konstitūcijā un Krievijas Federācijas likumos, tad tiesa ņēma vērā, ka, atbilstīgi Krievijas likumdošanai, ārvalstu un Krievijas personas ir pielīdzinātas civiltiesību un pienākumu ziņā. Ārvalstnieku tiesības ir aizsargātas ar likumu. Saskaņā ar KF CK 1.pantu, līguma brīvība, jebkuras personas patvaļīgas iejaukšanās privātajās lietās nepieļaujamība, civiltiesību netraucētas īstenošanas nepieciešamība attiecas uz KF civilās likumdošanas pamatfaktoriem.
Prokurora argumentus par jautājumu nepareizu atrisināšanu attiecībā uz maksājumu valūtu par fraktu, par prasību noilguma termiņu, par atbildētāja vainas trūkumu maksājuma nenomaksā Augstākā tiesa atzina par nepamatotiem, jo, izskatot lūgumu par ārvalsts tiesas lēmuma piespiedu izpildes atļauju Krievijas teritorijā, tiesa nav tiesīga pārbaudīt paša lēmuma likumību un pamatotību, kurā norādītie jautājumi raduši savu atspoguļojumu. Augstākminētais piemērs spilgti apliecina to, ka patreizējā Krievijas likumdošana, kas ietver sevī arī starptautiskās normas, ir nodrošināta ar efektīvu aizsardzības mehānismu tiesu varas personā un spēj ievērot ne tikai Krievijas saimnieciskās darbības subjektu, bet arī ārvalstu personu intereses.
Turklāt būtu jāaplūko arī ārvalstu investīciju Krievijā aizsardzības tēmu. KF Konstitūcija noteikusi federālo likimi pārākumu pār citiem juridiskajiem dokumentiem. Šī nostādne nosaka investīciju likumdošanas saturu un attīstību KF.Tāpēc federālajiem likumiem būtu pievēršama galvenā uzmanība.To tiešās iedarbības sfērā nokļūst federālās investīciju programmas, ieskaitot kapitālieguldījumu finansēšanu, un ievērojamā mērā arī reģionālās investīciju programmas.
Investīciju procesa aktivizācijas nolūkā Krievijā patreiz izstrādāti jauni normatīvie tiesiskie akti, kas nosaka ārvalstu investīciju režīmu KF, tiek reformēta nodokļu sistēma, ieviesta administratīvā reforma, kuras nolūks ir novest līdz minimumam ierēdņu un uzņēmēju savstarpējās attiecības. Krievija ir parakstījusi un ievērojamā mērā ratificējusi vairāk kā 50 vienošanās par kapitālieguldījumu atbalstīšanu un savstarpējo aizsardzību, nostiprinot tajās vissvarīgākās investīciju režīma nostādnes valstī.
Noteicošie likumi starptautiskās investīciju sadarbības jomā ir federālie likumi “Par ārvalstu investīcijām Krievijas Federācijā” 09.07.1999. un “Par kapitālieguldījumu formā īstenojamo investīciju darbību KF” 25.02.1999. Likums “Par ārvalstu investīcijām Krievijas Federācijā” nosaka ārvalstu investoru tiesību pamatgarantijas uz kapitālieguldījumiem un uz no tiem saņemamiem ienākumiem un peļņu, kā arī nosaka ārvalstu investoru uzņēmējdarbības noteikumus Krievijas Federācijas teritorijā. Likums virzīts uz ārvalstu finanšu resursu piesaisti un efektīvu izmantošanu, pirmrindas tehnikas un tehnoloģijas, pārvaldības pieredzes izmantošanu, ārvalstu investoru darba stabilitātes nodrošināšanu un ārvalstu investīciju tiesiskā režīma atbilstības starptautisko tiesību normām un investīciju sadarbības starptautiskajai praksei ievērošanu.
Likums tāpat nosaka atvieglojumus un garantijas ārvalstu ieguldītājiem, kurām piemīt stimulējošs raksturs. Tā, minētā likuma 9.pantā teikts, ka, “ja spēkā stājas KF jaunie federālie likumi un citi normatīvie akti, kuri izmaina ievedmuitas nodevu (izņemot muitas nodevas, kuru piemērošanu izraisījuši pasākumi Krievijas ekonomisko interešu aizsardzībā, īstenojot preču ārējo tirdzniecību) apmērus, federālo nodokļu (izņemot akcīzes, PVN Krievijas teritorijā ražojamām precēm) apmērus un iemaksu apmērus valsts ārpusbudžeta fondos, vai arī spēkā esošajos federālajos likumos un citos normatīvajos aktos tiek ieviestas izmaiņas un papildinājumi, kuri izraisa uz ārvalstu investora darbību gulstošās kopējās nodokļu nastas palielinājumu vai nosaka aizliegumu vai ierobežojumu režīmu attiecībā uz ārvalstu investīcijām…, tad šādi jaunie federālie likumi un citi normatīvie tiesiskie akti netiek piemēroti investīciju projekta atmaksāšanās termiņa laikā, taču ne vairāk kā septiņus gadus kopš projekta finansēšanas uz ārvalstu investīciju rēķina uzsākšanas dienas.”
Ārvalsts investors, komerciāla organizācija ar ārvalstu investīcijām, kas nodibināta Krievijas teritorijā, ar daļu (ieguldījumu) statūtkapitālā (saliktā kapitālā) ne mazāk kā 10% pilnā apjomā, izmanto tiesisko aizsardzību, garantijas un atvieglojumus, kas noteikti ar minēto likumu.
Cits, ne mazāk svarīgs likums, kas nosaka investoru, to skaitā ārvalstu investoru, tiesības un pienākumus Krievijā, ir 25.02.1999. federālais likums “Par investīciju darbību Krievijas Federācijā, kas īstenojama kapitālieguldījumu formā”. Augstākminētais likums nosaka investīciju darbības tiesiskos un ekonomiskos pamatus, kas īstenojama kapitālieguldījumu formā Krievijas teritorijā, kā arī nosaka investīciju darbības, kas īstenojama kapitāliguldījumu formā, subjektu tiesību, interešu un mantas vienādas aizsardzības garantijas, neatkarīgi no īpašuma formām.
Kapitālieguldījumu objekti Krievijas Federācijā ir privātīpašumā, valsts vai municipālajā īpašumā atrodošies dažādie jaunizveidojamās vai modernizējamās mantas dažādie veidi.
Attiecības, kas saistītas ar investīciju darbību, kuru īsteno ārvalstu investori kapitālieguldījumu formā Krievijas teritorijā, regulē KF starptautiskie līgumi, Civilkodekss, minētais likums un citi normatīvie akti. Ja Krievijas starptautiskais līgums nosaka citus noteikumus nekā 25.02.1999. likumā paredzētie, tad tiek piemēroti starptautiskajā līgumā noteiktie.
Normatīvie tiesiskie akti par investīcijām Krievijas Federācijas subjektos pamatojas uz likumiem, kurus parasti pieņem likumdošanas orgāni.Patreiz likumi par investīciju piesaisti pieņemti daudzos valsts reģionos (Maskava, Maskavas apgabals, Sanktpēterburga, Murmanskas apgabals, Saratovas apgabals, Samāras apgabals, Čeļabinskas apgabals, Piejūras novads, Ziemeļosetijas-Alanijas Republika, Jamalas-Ņencu autonomais apgabals u.c.).
Tā vai citādi, šodien Krievijā tiek piekopta aktīva politika, kas virzīta uz ārējās ekonomiskās darbības paplašināšanu, integrāciju pasaules ekonomikā un investīciju piesaisti dažādām ražošanas nozarēm. Tiek izstrādātas ārvalstu biznesa atbalsta un stimulēšanas programmas, piešķirtas valsts garantijas dažādiem investīciju projektiem. Taču, neraugoties uz visu to, būtu jāatceras, ka visefektīvākais paņēmiens, kā nodrošināt sava biznesa drošību, vēl jo vairāk ārvalstī, ir realizējamā projekta visu detaļu precīza un nevainojama juridiskās puses izstrāde.
Jebkuru komersantu komerciāla projekta izstrādes sākumā, vēl jo vairāk, ja tas tiek realizēts ārvalstī, pirmām kārtām, satrauc minētā projekta ekonomiskā puse. Viens no jebkura biznesa plāna elementiem ir plānojamās darbības nodokļu sistēma. Nodokļu aplikšanas īpatnības tieši ietekmē finansiālo efektivitāti, bet bieži arī atsevišķā uznēmuma kā saimnieciskās dzīves objekta pašu pastāvēšanas iespēju. Būtu jāņem vērā tas, ka Krievijas nodokļu orgāniem ir piešķirtas tiesības piemērot likumdošanas noteiktās sankcijas uzņēmumiem, uzlikt administratīvos sodus to amatpersonām un pilsoņiem, kas vainojami nodokļu likumu pārkāpumos, kā arī nosūtīt materiālus izmeklēšanas orgāniem vainīgo saukšanai pie kriminālatbildības. Tāpēc, no vienas puses, nodokļu nasta varētu uzņēmumu padarīt finansiāli nespējīgu, bet, no otras – nodokļu likumdošanas noteikto nodokļu nomaksas kārtības pārkāpums varētu izraisīt finansiāla rakstura sankcijas no nodokļu orgānu puses un, atbilstīgi, nodarīt kaitējumu maksātāja finansiālajam stāvoklim. Sakarā ar to ārvalstu uzņēmējiem, uzņēmumu vadītājiem un grāmatvežiem vajadzētu pirmklasīgi zināt Krievijas nodokļu likumdošanu. Kaut arī šādas zināšanas iegūt nepavisam nav viegli, jo patreizējā brīdī nodokļu normatīvā bāze tikai federālajā līmenī vien sastāda vairāk kā 4000 dokumentu, tomēr mēģināsim noteikt pamatmomentus, kuriem būtu pievēršama vislielākā uzmanība. Turpmāk mēs detalizētāk atsegsim nodokļu aplikšanas speciālos jautājumus Krievijas Federācijā, to skaitā muitas tiesību jautājumus, un Krievijas nodokļu maksātāju un fiskālo orgānu savstarpējās attiecības.
KF likumdošana par nodokļiem un nodevām ir nepārtraukti mainošais normatīvo tiesisko dokumentu masīvs, kurš ietver sevī federālos likumus nodokļu aplikšanas jautājumos, KF subjektu likumdošanu un vietējo pašvaldību pārstāvniecības orgānu normatīvos tiesiskos aktus par nodokļiem un nodevām. KF federālā likumdošana par nodokļiem un nodevām sastāv no Nodokļu kodeksa (I un II daļa) un atbilstoši tam pieņemtajiem federālajiem likumiem par nodokļiem un nodevām.Nodokļu kodekss nosaka nodokļu un nodevu sistēmu, kas iekasējami federālajā budžetā, kā arī nodokļu aplikšanas un nodevu vispārējos principus Krievijas Federācijā, to skaitā:
- nodokļu un nodevu veidi, kas iekasējami Krievijas Federācijā;
- nodokļu un nodevu nomaksas pienākumu rašanās pamatojums (izmaiņas, pārtraukšana) un izpildes kārtība;
- Krievijas Federācijas subjektu ieviesto nodokļu un nodevu un vietējo nodokļu un nodevu noteikšanas un spēkā stāšanās principi, kā arī minēto, agrāk ieviesto nodokļu un nodevu darbības pārtraukšanas principi;
- nodokļu maksātāju, nodokļu orgānu un nodokļu un nodevu likumdošanas regulēto attiecību citu dalībnieku tiesības un pienākumi;
- nodokļu kontroles formas un metodes;
- atbildība par nodokļu likumdošanas pārkāpumu izdarīšanu;
- kārtība, kādā pārsūdzami nodokļu orgānu sastādītie akti un minēto orgānu amatpersonu darbības (bezdarbība).
Nodokļu kodeksa II daļa, kas darbojas no 1.01.2001., uz šodienu sastāv no vairākām nodaļām, kuras regulē pievienotās vērtības nodokļa, akcīžu, fizisko personu ienākumu nodokļa un vienotā sociālā nodokļa (iemaksas), organizāciju peļņas nodokļa, derīgo izrakteņu ieguves nodokļa, pārdošanu nodokļa, transporta nodokļa un vienotā lauksaimnieciskā nodokļa aprēķina un nomaksas jautājumus.Katra nodaļa veltīta konkrētā nodokļa aprēķina un nomalsas īpatnībām, tā nosaka nodokļu likmes, piemēram, 20% PVN vai 13% fizisko personu ienākuma nodoklim, kā arī nodokļu periodus.
Īpašu interesi izraisa Kodeksa nodaļas, kas nosaka speciālos nodokļu režīmus uzņēmējdarbības subjektiem. Speciālie nodokļu režīmi, kurus paredz KF Nodokļu kodeksa II daļas 26.2. un 26.3.nodaļas, stājušies spēkā no 1.01.2003. Un, kaut arī nodokļu aplikšanas jaunās, vienkāršotās sistēmas pielietošanas iespēja orientēta uz mazā biznesa uzņēmumiem, tomēr lielāku uzmanību vajadzētu pievērst šim jautājumam, jo minētās sistēmas piemērošana ļautu ievērojami atvieglot nodokļu maksātāja dzīvi. Nodokļu orgānu parstāvjuprāt, jaunās kārtības ieviešana nodokļu aplikšanā ļauj 2-3 reizes samazināt nodokļu nastu mazajiem uzņēmumiem, kā arī ieverojami vienkāršot grāmatvedības uzskaiti un samazināt nodokļu pārskatu apjomu.
Nodokļu aplikšanas jauno, vienkāršoto sistēmu piemēro organizācijas un individuālie uzņēmēji līdztekus nodokļu aplikšanas vispārējai sistēmai, ko paredz KF likumdošana par nodokļiem un nodevām. Pāreju uz nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu vai atgriešanos pie nodokļu aplikšanas vispārējā režīma īsteno organizācijas un individuālie uzņēmēji brīvprātīgi likuma noteiktajā kārtībā.Citiem vārdiem sakot, no 1.01.2003. mazā biznesa uzņēmumu un individuālo uzņēmēju aplikšana ar nodokļiem Krievijā tiek īstenota, pamatojoties uz trim sistēmām:
- nodokļu aplikšanas vispārējo sistēmu;
- nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu;
- nodokļu aplikšanas sistēmu pēc obligātā ienākuma principa.
Organizācijai ir tiesības pāriet uz nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu, ja pēc tā gada 9 mēnešu rezultātiem, kurā organizācija iesniedz iesniegumu par pāreju uz nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu, realizācijas ieņēmums nepārsniedz 11 mln. rubļu (neņemot vērā pievienotās vērtības nodokli un pārdošanu nodokli), tas ir, aptuveni 370 tūkst. ASV dolāru.
Nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu nav tiesīgas piemērot organizācijas, kurām ir filiāles un (vai) pārstāvniecības, bankas, nevalsts pensiju fondi, investīciju fondi, un dažas citas nodokļu maksātāju kategorijas.
Vienkāršotās nodokļu sistēmas piemērošana organizācijās paredz organizāciju peļņas nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa, pārdošanu nodokļa, organizāciju mantas nodokļa un vienotā sociālā nodokļa nomaksas nomaiņu ar vienotā nodokļa nomaksu, kas aprēķināms pēc organizāciju saimnieciskās darbības rezultātiem par nodokļu periodu.
Individuālajiem uzņēmējiem nodokļu aplikšanas vienkāršotās sistēmas piemērošana paredz fizisko personu ienākumu nodokļa (attiecībā uz ienākumiem, kas gūti no uzņēmējdarbības veikšanas), pievienotās vērtības nodokļa, pārdošanu nodokļa, mantas nodokļa (attiecībā uz mantu, kas izmantojama uzņēmējdarbības īstenošanai) un vienotā sociālā nodokļa no ienākumiem, kuri gūti no uzņēmjdarbības, kā arī no izmaksām un citām atlīdzībām, ko uzņēmēji aprēķina fiziskajām personām, nomaksas nomaiņu ar vienotā nodokļa nomaksu, kas aprēķināms pēc saimnieciskās darbības rezultātiem par nodokļu periodu.
Saskaņā ar KF Nodokļu kodeksa II daļas 346.14.pantu, par nodokļu aplikšanas objektu, pēc nodokļu maksātaja izvēles, tiek atzīts vai nu kopējais ienākums (ieņēmums), vai par izdevumu lielumu samazinātie ienākumi. Taču, sākot ar 1.01.2005., visiem nodokļu maksātājiem, kuri piemēro nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu, par nodokļu aplikšanas objektu tiks atzīts vienīgi par izdevumu lielumu samazinātais ienākums.
Uzņēmumi un individuālie uzņēmēji, kas piemēro nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu, izdara apdrošināšanas iemaksas par obligāto pensijas apdrošināšanu, kā arī nomaksā citus nodokļus atbilstoši KF likumdošanai. Tiek saglabāta arī pastāvošā kārtība kases operāciju veikšanā un statistikas pārskatu iesniegšanā.
Nav paredzēts arī atbrīvojums no nodokļu aģentu pienākumu izpildes atbilstīgi Nodokļu kodeksam.
Nodokļu likme noteikta 6% apmērā gadījumam, kad nodokļu aplikšanas objekts ir ienākumi, un 15% apmērā gadījumos, ja par nodokļu aplikšanas objektu noteikti par izdevumu lielumu samazinātie inākumi (KF Nodokļu kodeksa II daļas 346.20.pants).
Nodokļu maksātājiem, kuri pārgājuši uz nodokļu aplikšanas vienkāršoto sistēmu, ir obligāti jākārto nodokļu uzskaite savas darbības rādītājiem, kuri nepieciešami nodokļu bāzes un nodokļa summas aprēķinam, uz ienākumu un izdevumu uzskaites grāmatas pamata.
Nodokļu aplikšanas sistēma vienotā nodokļa veidā attiecīgajam ienākumam atsevišķiem darbības veidiem tiek noteikta saskaņā ar KF Nodokļu kodeksa II daļas 26.3.nodaļu un iedarbināta ar KF subjektu likumiem. Ar obligāto ienākumu tiek saprasts vienotā nodokļa maksātāja potenciāli iespējamais ienākums, kas aprēķināms, ņemot vērā faktoru kopumu, kuri tieši ietekmē minētā ienākuma gūšanu, un izmantojams vienotā nodokļa lieluma aprēķinam pēc noteiktās likmes. Sistēmu iespējams piemērot tādiem uzņēmējdarbības veidiem kā sadzīves pakalpojumu sniegšana, to skaitā apavu, apģērba, kažokādu izstrādājumu, metāla priekšmetu, pulksteņu un juvelierizstrādājumu remonts, kā arī autotransporta līdzekļu remonts, tehniskā apkope un mazgāšana, mazumtirdzniecības pakalpojumi un daži citi darbības veidi.
Katrā Krievijas Federācijas subjektā likumdošanas kārtībā tiek noteikti uzņēmējdarbības veidi no augstākminēto uzņēmējdarbības veidu skaita, attiecībā uz kuriem tiek ieviests vienotais nodoklis.
Organizāciju nomaksātais vienotais nodoklis nomaina organizāciju peļnas nodokļa (attiecībā uz no uzņēmējdarbības gūto peļņu, kas apliekama ar vienoto nodokli), pievienotās vērtības nodokļa un pārdošanu nodokļa (attiecībā uz operācijām, kas ir apliekamie objekti, attiecīgi, ar pievienotās vērtības nodokli un ar pārdošanu nodokli, kuras veiktas ar vienoto nodokli apliekamās uzņēmējdarbības ietvaros), uzņēmuma mantas nodokļa (attiecībā uz mantu, kas izmantojama ar vienoto nodokli apliekamās uzņēmējdarbības veikšanai) un vienotā sociālā nodokļa nomaksu.
Vadoties no noteiktās likmus, vienotais nodoklis nosakāms 15% apmērā no obligātā ienākuma. Obligātā ienākuma lielums tiek aprēķināts kā bāzes ienesīguma noteiktam uzņēmējdarbības veidam un fiziskā rādītāja lieluma, kas raksturo minēto darbības veidu, reizinājums.
Īpašu interesi izraisa tā Nodokļu kodeksa nodaļa, kura satur normas par nodokļu tiesību pārkāpumiem un atbildību. Likumdevējs ņēmis vērā starptautiskās normas un demokrātiskos principus, kuri nosaka administratīvo un kriminālatbildību par nodokļu pārkāpumiem. Uz tiem var droši attiecināt nevainības prezumpciju. Saskaņā ar KF Nodokļu kodeksa 108.panta 6.punktu, tiek uzskatīts, ka nodokļu maksātājs nav vainojams nodokļu pārkāpumā, kamēr viņa vaina netiks pierādīta un nestāsies likumīgā spēkā tiesas lēmums. Nodokļu maksātājam nav pašam jāpierāda, ka viņš nav izdarījis nodokļu pārkāpumu, jo nodokļu orgāniem ir pienākums pierādīt nodokļu pārkapuma faktu un nodokļu maksātāja vainu. Ja pastāv nenovēršamas šaubas par nodokļu maksātāja vainu, tās tiek skaidrotas par labu šai personai.
Tā, saskaņā ar Kodeksa 48.panta 3.punktu, prasības pieteikumu par nodokļu parāda piedzīšanu no fiziskās personas nodokļu orgāns var iesniegt tiesā 6 mēnešu laikā pēc nodokļa nomaksas prasības izpildes termiņa notecēšanas. Tajā pašā laikā KF NK 46.panta 3.punkts, kas paredz, ka, ja nodokļu orgāns nav realizējis savas tiesības uz nodokļu parāda neapstrīdamu piedzīšanu no juridiskās personas vērsties tiesā ar analoģisku prasību attiecībā uz norādīto personu, nenosaka termiņu, kura laikā šāda vēršanās varētu tikt īstenota.
Sakarā ar to, pamatojoties uz nodokļu aplikšanas vispārības un vienlīdzības pricipu (KF NK 3.panta 1.punkts), Krievijas Augstākā arbitrāžas tiesa paskaidroja, ka nepieciešams vadīties no likumdevēja gribas universāluma, kas izteikta Kodeksa 48.panta 3.punktā attiecībā uz nodokļu parādu summu piedzīšanas noilgumu tiesas ceļā, un vadīties pēc pastāvošās nostādnes, izskatot prasības par nodokļu parādu piedzīšanu no juridiskajām personām.
Ņemot vērā to, ka minētais termiņš nav atjaunojams, KF Augstākās arbitrāžas tiesas plēnums savā 28.02.2001.lēmumā Nr.5 norādīja, ka, ja šis termiņš ir pagājis, tiesa atsaka nodokļu orgāna prasību pret juridisko, kā arī pret fizisko personu apmierināšanu.
Vēsturiski ir izveidojies tā, ka Latvija, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim, ir Krievijas kaimiņš, no vienas puses, un Eiropas Savienības kaimiņš – no otras. Iestāšanās vienotajā Eiropā ļaus tai kļūt par pilntiesīgu starptautiskās tirdzniecības dalībnieku. Tirdzniecības attīstība ar “austrumu kaimiņu”, visdrīzāk, būs neizbēgams process, ko diktēs izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, milzīgais noieta tirgus Krievijā, samērā lētais darbaspēks, zinātniskais potenciāls un ievērojamie izejvielu resursi. Un nevajadzētu atteikties no izdevīgiem darījumiem vai no biznesa un ietekmes sfēru paplašināšanas. Turpretī profesionāļu uzdevums ir vietējo komersantu un ārvalstu kompāniju interešu maksimāla aizsardzība Krievijas tirgū, kompetentas juridiskas pārstāvniecības nodrošināšana jau realizējamām programmām un uzsāktajiem projektiem.
Aktuāli
