Vietai, kur esam dzimuši, var būt izšķiroša nozīme mūsu dzīvē. Pienākums aizsargāt savu valsti, maksāt nodokļus, ievērot noteiktus likumus – tie ir visi tie pienākumi, kurus cilvēki nav izvēlējušies paši, bet kuri uz viņiem tiek uzlikti, pamatojoties uz dzimšanu.
Vairāk nekā 20 gadus strādājot imigrācijas un pilsonības jautājumos, juridiskais birojs Inlat Plus ir atlasījis tos pilsonības iegūšanas aspektus, kuri visvairāk interesē mūsu klientus. Izrādījās, ka citu Latvijas pilsonības iegūšanas iespēju starpā tieši pilsonība uz dzimšanas pamata– šis sarežģīts un daudzpusīgs process – izraisa visvairāk jautājumu, jēdzienu sajukumu un grūtības pierādījumu savākšanā.
Tiesības uz pilsonību, pamatojoties uz dzimšanu, sadalās trīs apakšveidos:
- asins tiesības (Jus sanguinis) vai pilsonības iegūšana, pamatojoties uz vecāku laulību – bērns iegūst pilsonību gadījumā, ja viņa vecāki (vai viens no vecākiem) ir dotās valsts pilsonis. Šīs pilsonības veids pastāv praktiski visu valstu likumdošanā. Piemēram, Izraēlas pilsonības institūts balstās uz asins tiesībām. Turklāt, Izraēlas pieeja šo tiesību noteikšanai ir fundamentālāka nekā Eiropas likumdošanā, kas izpaužas pirmkārt Atgriešanās likumā. Atgriešanās likumam nav analoga pasaulē. Pēc šī likuma jebkurš ebrejs ir tiesīgs repatriēties uz Izraēlu. Repatriācijas tiesības izplatās arī uz ebreju laulātajiem, bērniem un mazbērniem. Līdz ar ierašanos Izraēlā viņi visi kļūst par Izraēlas pilsoņiem bez kvalifikācijas perioda noteikšanas.
- augsnes tiesības (Jus soli) – bērns iegūst tās valsts pilsonību, kuras teritorijā viņš bija dzimis. Dzimšanas apliecības esamība praktiski garantē pilsonības iegūšanu. Valstis, kuras piešķir pilsonību, pamatojoties uz augsnes tiesībām ir ASV, Kanāda, Brazīlija, Panama, Barbadosa. Kas attiecās uz Franciju, Vāciju, Itāliju un citām Eiropas valstīm, tur pilsonības iegūšana uz augsnes tiesību pamata ir iespējama, bet ar nosacījumu, ka bērns ilgstoši legāli pastāvīgi dzīvo atbilstošā valstī. Piemēram, bērnam, kurš ir dzimis Francijā, ir tiesības uz Francijas pilsonību:
1) sasniedzot 18 gadus, ar nosacījumu, ka viņš atrodas valstī vismaz no 11 gadu vecuma;
2) sasniedzot 16 gadus, ar nosacījumu, ka ģimene pastāvīgi dzīvo Francijas teritorijā,
3) sasniedzot 13 gadus, pēc vecāku pieprasījuma, ar nosacījumu, ka ģimene pastāvīgi dzīvo Francijas teritorijā, - pilsonības mantošana – personas, kas ir bijušas dotās valsts pilsoņi vai tām bija tiesības uz pilsonību, nodod šīs tiesības mantojumā saviem pēcnācējiem. Tiesības uz pilsonības mantošanu atšķiras no asins tiesībām ar to, ka pilsonības mantojuma atstājējs var nomirst labu laiku pirms mantotāja dzimšanas. Tā ir ļoti reta pilsonības forma, kas eksistē Latvijā un Rumānijā. Bez tam, daudziem ir zināma Vācijas programma par Vācijas pilsonības piešķiršanu vāciešu pēcnācējiem, kuri dzīvoja bijušās PSRS teritorijā.
Kādā veidā augstāk minētie pilsonības veidi tiek realizēti Latvijas Republikas normatīvajos aktos? Protams, ka Latvijas Republikas galvenais normatīvais akts, kurš regulē pilsonības iegūšanas jautājumus, ir Pilsonības likums. Saskaņā ar šo likumu mūsu valsts piešķir pilsonību, pamatojoties uz dzimšanu, sekojošos gadījumos:
Pamatojoties uz asins tiesībām:
Personu atzīst par Latvijas pilsoni, ja tās dzimšanas brīdī abi vecāki bija Latvijas pilsoņi.
Personu atzīst par Latvijas pilsoni, ja tās dzimšanas brīdī tikai viens vecāks bija Latvijas pilsonis, ar nosacījumu, ka šim bērnam neveidosies dubultpilsonība ar neatļauto valsti (atļautas valstis – ES, NATO dalībvalstis, Austrālija, Brazīlija, Jaunzēlande).
Tiesības uz Latvijas pilsonību ir tiem latviešiem, kuru vecāki vai vecvecāki bija latvieši un 1881.gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam,
Pamatojoties uz augsnes tiesībām:
Par Latvijas pilsoni tiek atzīts bērns, kurš atrasts Latvijas teritorijā un kura vecāki nav zināmi vai cits bez vecāku gādības palicis bērns, kurš Latvijā atrodas ārpusģimenes aprūpē.
Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta un kura vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi, atzīstams par Latvijas pilsoni sekojošos gadījumos:
- vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu, ja šā vecāka pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, bet, ja vecāks Latvijā ieradies pēc 1992.gada 1.jūlija, viņam jābūt pastāvīgā uzturēšanās atļauja.
- līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai, pamatojoties uz viena vecāka iesniegumu, ja bērns pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis, bērna un vecāka-iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā.
- augstāk minēto vecāku bērns vecumā no 15 līdz 18 gadiem arī ir tiesīgs iegūt Latvijas pilsonību, bet šinī gadījumā papildus vajadzēs izziņu par to, ka viņš nav notiesāts par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu un apliecināt savu latviešu valodas prasmi.
Pilsonības mantošana:
Tiesības un Latvijas pilsonību ir tādu personu pēcnācējiem, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā. Te arī ir dažādas nianses: uz Latvijas pilsonību pēc šī panta nevar pretendēt persona ar citas valsts pilsonību. Tomēr, ja šīs personas priekšteči laikā no 1970.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam atstājuši Latviju, glābdamies no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma vai tikuši deportēti, tad citas valsts pilsonība jau nebūs par šķērsli, jo pēc šī pamatojuma ir atļauta dubultpilsonības izveidošana ar jebkuru valsti. Dotajā brīdī vecāki arvien vairāk domā par to, kurā valstī labāk dzemdēt bērnu, izpēta likumdošanu migrācijas jomā, uzsver priekšrocības un trūkumus, saprotot, ka šis lēmums daudzējādā ziņā ietekmēs viņu bērna likteni.
Aktuāli
