Latvijas tiesību akti ļauj Latvijas pēcnācējiem iegūt pilsonību un/vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju un/vai repatrianta statusu Latvijā. Piemēram:
1) Saskaņā ar Pilsonības likumu Latvijas pilsonību ir tiesīgas saņemt personas, kuras vienlaikus atbilst visām šādām prasībām:
- iesniedzējs pēc tautības ir latvietis;
- vismaz viens no vecākiem (vai vecvecākiem) latvietis pēc tautības;
- iesniedzēja tiešais sencis pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā laika posmā no 1881. līdz 1940. gadam.
2) Saskaņā ar Repatriācijas likumu repatrianta statuss tiek piešķirts personai, kurai radinieks taisnā augšupejošā līnijā ir latvietis.
3) Saskaņā ar Imigrācijas likumu pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tiešie latviešu pēcnācēji.
Visi trīs minētie pamati paredz nepieciešamību Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei iesniegt dokumentus, kas apliecina iesniedzēja, viņa senču latvisko piederību.
Par pierādījumu tiek pieņemti valsts institūciju izdoti dokumenti, piemēram, civilstāvokļa dokumenti, ja tajos ir norādīta tautība (piemēram, laulības apliecībās bieži norādīta laulāto tautība, bet dzimšanas apliecībās – bērna vecāku tautība). Tiek pieņemtas pases, izziņas no arhīva, kurās norādīta tautas skaitīšanas laikā iegūtā informācija.
Karaklausības apliecības, personāla uzskaites dokumenti, izraksti no mājas grāmatām netiek pieņemti kā pierādījum. Tautības pieminēšana spriedumos, dokumentos par saukšanu pie kriminālatbildības un citos dokumentos, kas iegūti no NKVD, MVD un tamlīdzīgu dienestu arhīviem, neliecina par “latviskumu”. Lai gan tajā ir paradokss: staļinisko represiju laikā cilvēks tika notiesāts tieši kā latvietis, Latvijas nacionālā teroristu grupējuma dalībnieks, taču mūsdienu Latvijas Republikas likumdevējs krimināllietas materiālus neskata, pamatojoties uz kuru apsūdzība izvirzīta kā pierādījums piederībai latviešu etniskajai grupai.
Turklāt pats jēdziens kā “tautība” ir salīdzinoši nesens “izgudrojums”. Latvijas kultūrnācija un jēdziens “latvieši” parādījās 19. gadsimtā, bet oficiālajos dokumentos to sāka norādīt tikai pagājušā gadsimta 30. gados. Piemēram, jau 1935. gadā Ulmaņa pārvaldes veiktajā tautas skaitīšanā, katra iedzīvotāja uzskaites kartītē kopā ar pilsonību un reliģiju bija norādīta arī viņa tautība. Turklāt līdz noteiktam brīdim cilvēki savos dokumentos varēja norādīt jebkuru tautību, un, tā kā sākotnēji tas netika uzskatīts par svarīgu, viņi rakstīja, kā gribēja.
Nedaudz vēlāk tautības fiksēšanas kārtība tika sakārtota ar normatīvajiem aktiem, kas noteica: “Tautības ierakstīšana jāveic atbilstoši vecāku faktiskajai tautībai.” Tomēr zināma definīciju neskaidrība etniskās piederības dokumentos pastāvēja aptuveni līdz 1940. gadam. Piemēram, gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs, ierodoties Krievijas teritorijā, dokumentos tika ierakstīts kā latvietis, vai viņš bija Jānis Cīrulis vai Ivans Kuzņecovs, vai Arkādijs Goldenšteins.
Protams, Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir labi zināma tobrīd pastāvošā etniskās piederības noteikšanas prakse, tāpēc, ja senča tautības ieraksts norādīts ārpus Latvijas teritorijas izdotos dokumentos, attieksme pret šādu ierakstu ir vairāk nekā skeptiska. Šādos gadījumos PMLP lūdz pretendentus sniegt papildu pierādījumus par “latviešu” senci, vērsties Latvijas Valsts vēstures arhīvā, meklēt Latvijas teritorijā izdotos dokumentus.
Situāciju pasliktina tas, ka laika posms no 1914. līdz 1945. gadam bija ļoti smags: divi kari, revolūcija, ko pavadīja nemitīga lielu iedzīvotāju masu pārvietošanās, brīvprātīga un piespiedu evakuācija, deportācijas. Nereti cilvēki jaunā dzīvesvietā ieradās bez dokumentiem, un viņiem tika izsniegti jauni dokumenti, pamatojoties uz informāciju, ko viņi paši par sevi ziņoja. Un šeit atkal bija daudz sagrozījumu: tika sagrozīti vārdi, vecums, dzimšanas vietas vietā tika ierakstīta vieta, no kuras cilvēks ieradās. Sagrozīto datu dēļ nacionālajā vēstures arhīvā ir gandrīz neiespējami atrast informāciju par senci.
Juridiskais birojs Inlatplus pārstāv klientu intereses, meklējot informāciju Latvijas Valsts vēstures arhīvā, tomēr jau iepriekš brīdinām savus klientus par iespējamiem riskiem.
Taču, ja arhīvā ir iespējams atrast vismaz kādu senča ierakstu (ziņas par dzimšanu, dzīvesvietu, laulību, pases izsniegšanu u.c.), jebkuru faktu, kas apliecina attiecīgās personas pastāvēšanu Latvijā, tas jau tagad būtiski palielina iespēju, ka PMLP pieņems ārpus Latvijas izdotus dokumentus kā pierādījumus par piederību latviešu etniskajai grupai.
Aktuāli
